Читать онлайн Pazudušās dvēseles. Vecā muiža

1. nodaļa. Kungs

Kungs sēdēja pie loga un šūpojās antīkā krēslā. Viņa klēpī gulēja silta vilnas sega ar sarkanbrūnām svītrām. Un, lai gan kamīnā sprakšķēja malka un istaba bija silta, Kungs turpināja ietīties segā, cieši satvēris rokās smago divstobru ieroci. Ierocis atgādināja tos, ko var redzēt tikai antikvariātos vai muzejos: diezgan tumšs sarkankoka krājums, kas inkrustēts ar zelta ieliktņiem, mītiskas jūras čūskas formā izgatavots bronzas sprūds, stobra, kas caursīta ar daudzām skaidām. Bet, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, lielgabals iedvesmoja cieņas, spēka un spēka sajūtu.

Lords paskatījās ārā pa logu ar skatu uz dārzu. Plašo zaļo zālienu ieskāva zemi, glīti apgriezti krūmi. No zāliena pretējos virzienos šķīrās ar baltu akmeni bruģēti celiņi. Bet tie jau sen zaudējuši savu baltumu, aptumšojušies un vietām klāti ar sūnām. Takas ierāmēja akmens žogs, uz kura stāvēja masīvas ģipša vāzes, kurās auga violeti ziedi. Viens celiņš veda uz sarkano ķieģeļu dārznieka māju. Mājas jumts bija klāts ar pelēkiem dakstiņiem. Ēka bija aprakta dzeltenās rozēs, mēģinot izspiest to kātus pa logu.

Otrs ceļš veda uz ovālas formas dīķi. Tās ūdeņi atspoguļoja tumšās debesis. Un šajā atspulgā kā zvaigznes atdzīvojas, oranžas, sarkanas un zelta zivtiņas lēnām skraidīja apkārt. Aiz dīķa, nedaudz uz dienvidiem, bija zaļš labirints divu cilvēku augstumu augstumā. Arī labirintam bija grūti laiki: dārznieka šķēres tam pieskārās pārāk reti. Tas bija manāms pēc aizaugušiem zariem, kas kā uz sāniem izstieptas dzīvnieku ķepas šur tur uzpūtās.

Tajā bija izveicīgas rokas kalti soliņi. Meistara darbs, kas tos radīja, bija valdzinošs: roku balstu graciozie izliekumi, mugura atgādināja gulbja kaklu, jūs vienkārši gribējāt apsēsties uz viena no tiem un apcerēt apkārtējo skaistumu. Skaistums, kas jau ir sācis izbalēt. Sākotnējā sajūsmas pārņemtais skatiens sāka pamanīt skaidras pamestības pēdas. Soliņus klāja bieza putekļu kārta, zaļā labirinta virsotne nevaldāmi auga, un ziemeļu pusē dīķi sāka klāt pīle. Un šur tur akmens celiņi padevās augstai zālei.

Labirinta centrā atradās neliela divstāvu strūklaka: ūdens tajā nebija šļakstījies ilgu laiku. Un apakšā gulēja tikai nokaltušas lapas un zemes gabali, kas bija nākuši no Dievs zina, no kurienes.

Ja kādam izdotos pārvarēt labirintu un iziet tam cauri, viņš iznāktu augļu dārzā. Kādreiz tā bija burvīga vieta: vienā stūrī pat ābeļu, bumbieru, plūmju, ķiršu rindas, otrā – krūmi, kas valdzina ar savu augļu gatavu krāsu. Ērkšķogas, upenes un sarkanās jāņogas, kazenes – tas viss tagad ir aizaudzis ar augstu zāli un sajaucies kopā. Kādreiz iekoptā vieta pārvērtās mežonīgā mežā.

Bet, ja kādam, neaptveramas kaprīzes vadītam, izdotos pārvarēt augļaino, tad galu galā viņš uzdurtos citai sienai. Savrupmāju ieskauj augsts žogs – nopietns šķērslis jebkuram nemiera cēlājam. Vienkārši nebija iespējams iespiesties starp masīvajiem palisādes stieņiem, kas atgādina šķēpus. Un ir ārkārtīgi grūti pārlēkt bez kāpnēm, bez pērtiķa veiklības.

Kungu tagad maz interesēja viņa paša īpašuma skaistums. Viņš nenovērsa acis no pārāk agri iedegtajām laternām: saule tikko sāka kristies pretī horizontam. Viņš pārvietoja purnu no viena gaismas avota uz otru, it kā mēģinātu kādu izsekot. Taču zālienā mājas priekšā valdīja miers rāmo ainu.

Pats nemanot, vīrietis krēslā aizsnauda. Varbūt tas bija viņa cienījamais vecums, varbūt tas bija nogurums no iepriekšējās nakts modrības. Neatlaidis pistoli, viņš nolaida galvu uz krūtīm un sāka klusi krākt.

Saule ir devusies pie miera, metot pēdējos starus uz zāliena smaragda zaļo. Dārznieka mājā logā iedegās svece. Blāvs laternu mirdzums apgaismoja muižas fasādi.

Pulkstenis viesistabā sita vienu naktī. Kungs nodrebēja, bet nepamodās, tikai ciešāk apskāva ieroci. Asā plīstošā stikla skaņa un ilgstoša suņa gaudošana paveica to, ko neizdevās pulksteņa zvanīšana. Vīrietis ātri uzlēca, ātri paskatījās uz dārzu un metās uz izeju. Steidzoties pa garu koridoru, viņš sasniedza kāpnes, nokāpa lejā, atvēra ārdurvis un izlēca ārā. Viņš metās pretī saplīsušajai nodzisušajai laternai, no kurienes bija dzirdama suņa žēlīgā vaimana, un šausmās sastinga…

Kungs kaut ko redzēja tumsā: kaut kādu siluetu. Viņš pavērsa pret viņu ieroci un izšāva no abiem stobriem. Suņa gaudošana apstājās. Ar trīcošām rokām vīrietis salauza divstobru bisi un pārlādēja to. Tad viņš, cik vien ātri varēja, steidzās uz dārznieka māju. Viņš pielēca pie ārdurvīm un dauzīja tām ar zābaku.

– Montija! – viņš iesaucās, – Montijs. Atbloķējiet to man!

– Skolotāj, vai tas esi tu? – no iekšpuses atskanēja tikko dzirdama balss.

– Protams, tas esmu es! Kurš vēl? Varbūt tava mirušā sieva, sasodīts! Atveriet, vai es izšaušu slēdzeni!

"Man šeit ir skrūve," atbildēja dārznieks, "es nesen to pielāgoju, tāpēc tas jums nepalīdzēs, šaujiet." Bet šķiet, ka tas noteikti esi tu, mans kungs.

Durvis atvērās ar čīkstēšanu: atvērumā parādījās vīrietis ar izlobītiem matiem un laternu rokā.

"Pasteidzieties, mans kungs, steidzieties, nāciet iekšā, es aizslēgšu durvis," viņš ātri sacīja.

Kungs ieslīdēja iekšā un, smagi elpodams, nogāzās uz veca krēsla, no kura atskanēja žēlojoša skaņa.

Dārznieks steigšus aizvēra durvis, noklikšķināja slēdzenē un paspieda aizbīdni. Tad viņš šķērsoja viņu un ielēja sāls taciņu ieejas priekšā. Vīrietis ar ieroci, novērojot šīs darbības, skeptiski pakratīja galvu un sacīja:

– Priekš kam tas viss? Māņticība jūs neglābs no ārpusē esošajiem neliešiem. Vai esat viņus redzējuši Montiju? Vai jūs redzējāt, ko viņi izdarīja ar Ārčiju? Brūtes, es ar viņiem samierināšos par šo un par visu pārējo.

– Skolotāj, es tev vairākkārt teicu: šis īpašums ir nolādēts, šeit dzīvo ļaunums…

– Ak Dievs, Montij! Es neesmu reliģiozs, es neticu šīm muļķībām, bet ar savu ķecerību jūs spiežat mani veltīgi pieņemt Dieva vārdu. Vai jūs kaut ko redzējāt?

– Es naktīs ārā neskatos.

– Bet velti! Tā ir tava atbildība…

– Lai pieskatītu dārzu, ser, bet ne lai pasargātu no spokiem. Es tev ne reizi vien esmu teicis, mans kungs, uzaicini priesteri, lai viņš visu šeit aplej ar dievišķo ūdeni un lasi lūgšanas, redzi, un nomierinies braši.

Montijs piegāja pie loga, iztaisnoja aizkaru un uzlēja uz palodzes otro rindu sāls. Lords piecēlās un devās uz izeju:

– Paņem savu lukturīti, iesim un paskatīsimies vēlreiz.

Dārznieks piesteidzās pie durvīm un, izpletījis rokas, tās nobloķēja:

"Mans kungs, es jūs nelaidīšu ārā un pats neiešu ārā." Ja gribi, nošauj mani. Bet es joprojām to neatbrīvošu.

– Kāds tu esi muļķis, Montij, – Lords paraustīja plecus un atgriezās savā krēslā. Gandrīz uzreiz viņš piecēlās un apgūlās nesaklātajā gultā, nenovilcis zābakus. Viņš atbalstīja ieroci pret gultu un pievilka segu līdz zodam.

– Tātad, gaidīsim rītu. "Pamodiniet mani, ja vēl kaut kas notiek," viņš nomurmināja un, neskatoties uz visu notikušo, pēc brīža aizmiga.

Saules stari ielūkojās mājā ar pelēkām flīzēm. Sākumā piesardzīgi un bažīgi, tad arvien neatlaidīgāk. Viņi nolaidās uz lielas melnas mušiņas, kas ar vispretīgāko dūkoņu nolaidās uz guļošā Kunga deguna. Viņš viņai iesita ar neapzinātu kustību un tādējādi pamodās. Viņš izstaipījās, saldi žāvājās un tad ņipri satvēra ieroci. Viņš paskatījās apkārt istabā: aizkari bija aizvilkti, uz galda stāvēja tējkanna bez vāka, virs kuras virpuļoja tvaiki. Un ne miņas no Montija. Kungs atkal izstaipījās, kaut ko nomurmināja zem deguna, piecēlās un izgāja no mājas.

"Montij," viņš klusi sauca dārzniekam, bet nesaņēma atbildi.

Viņš gāja pa bruģēto taku, uzmanīgi apskatīdamies apkārt. Ārā neviena nebija. Viņš izgāja zālienā savrupmājas priekšā un samazināja ātrumu. Viņš devās uz saplīsušās laternas pusi, palūkojoties uz vārtiem, kas bija atvērti. Viņš pienāca tuvāk.

"Mans nabaga Ārčijs," Lords skumji sacīja, pakratīdams galvu. – Ko šie nelieši tev nodarīja… Viņi nogalināja nevainīgu dzīvnieku, lai mani iebiedētu. Viņi nogalināja draugu… Ak, Ārčij, kāpēc tu atgriezies…

Kungs dzirdēja kāda balsi un pagrieza galvu pret vārtiem: pa zemes ceļu cilvēki tuvojās savrupmājai. Vīrietis samiedza acis, bet nepazina svešiniekus. Turējis ieroci gatavībā, viņš piegāja pie vārtiem un sāka tos aizvērt, taču viņu apturēja kluss zvans:

– Kungs, pagaidiet, neaizslēdziet to!

Kungs beidzot ieraudzīja tuvojošos pāri: tas bija pazudušais dārznieks un vīrietis melnā sutanā.

– Montij, kāpēc tu viņu atvedi? Es tev teicu, ka nevēlos viņu šeit redzēt.

– Nomierinieties, Kārpentera kungs. Esmu ieradies pēc jūsu dārznieka ielūguma. Viņš ir ticīgs un viņam ir visas tiesības uz manu palīdzību. Tomēr tāpat kā jūs.

"Tātad ielieciet to savā baznīcā, nevis manā īpašumā," Kungs nomurmināja un turpināja slēgt vārtus.

Priesteris iesmējās un paskatījās uz Montiju, darīdams dārzniekam, ka viņš tur neko nevar darīt. Viņš uzreiz visu saprata un, satvēris restes, kliedza:

– Mans kungs, apžēlojies! Jūs pats varat redzēt, kas šeit notiek: šalkoņas, silueti, beigti putni un tagad jūsu suns. Šo problēmu nevar atrisināt ar šāvienu no pistoles. Tikai baznīca ir spējīga uzveikt šo ļaunumu. Es lūdzu jūs, ļaujiet tēvam Jakovam apskatīt īpašumu un iesvētīt vismaz manu māju. Citādi es dodu vārdu, mans kungs, es šeit vairs neatgriezīšos!

Visa šī sasteigtā tirāde ne mazākā mērā neietekmēja Kārpentera viedokli, kurš metodiski turpināja vicināt vārtus aizslēdzošo ķēdi. Tomēr pēdējā frāze viņā izraisīja patiesu izbrīnu.

– Ko tu saki, Montij? Vai esmu bijis slikts saimnieks? Vai man par tevi vienalga? Vai mēs tomēr neesam veci draugi? Bez jūsu rokām dārzs pilnībā sabruks, jūs zināt. Es nevaru ļaut tam notikt. Mūsu pienākums ir rūpēties par īpašumu.

"Tad pakļaujieties manam lūgumam." Tas neaizņem daudz laika. Vai tā nav, tēv Jakov?

– Tev taisnība, Montij, es varu tikt galā pirms pusdienlaika.

Kungs, sakodis zobus un no zem uzacīm skatīdamies uz vīru sutanā, negribīgi ar roku izdarīja viesmīlīgu žestu:

"Nāc iekšā, svētais tēvs," viņš nomurmināja caur zobiem, "un es domāju, ka pagaidām palikšu mājā."

* * *

Saule jau sen bija atstājusi savu zenītu, kad Kārpenters pameta savrupmāju un devās uz dārznieka māju. Pieejot pie durvīm, vīrietis grasījās tās stumt, taču tās kā uz burvju mājienu atvērās pašas no sevis. Uz sliekšņa stāvēja priesteris.

"Un es tikko atnācu jums jau sen atgādināt, ka pusdienlaiks jau ir pagājis un jums ir laiks atstāt īpašumu, tēv Jakov."

– Es tagad dodos prom, Karpentera kungs. Montijs bija pietiekami laipns un neatlaida mani, līdz viņš man iedeva šo neticamo tēju, kas pagatavota no Sudānas rožu ziedlapiņām. Esmu šeit pabeidzis. Es domāju, ka tumsa vairs netraucēs jums vai jūsu dārzniekam.

– Montijs ir analfabēts un neizglītots cilvēks, viņš mēdz ticēt visādām nejēdzībām. Bet man vienmēr šķita, ka tu esi gudrāks, tēv Jakov. Viņi tikpat labi varētu būt godīgi pret mani. Bet, ja visi šie rituāli nomierinās Montiju, es būšu tev pateicīgs – Kungs vienkārši izspieda pēdējos vārdus.

Priesteris dīvaini paskatījās uz viņu un sacīja:

– Ceru, ka kādreiz mainīsi savus uzskatus. Man ir jāiet. Monti, – tēvs Jakovs atskatījās, – nav vajadzības mani pavadīt. Domāju, ka namdara kungs ar lielu prieku pats aiz manis aizslēgs vārtus.

– Skolotāj, vai tu esi šeit? – tēvam Jakovam aiz muguras parādījās izspūrušā dārznieka galva.

"Priesterim ir taisnība, es pats viņu atlaidīšu." Un tu, Montij, rūpējies par dārzu: tām baltajām lilijām, par kurām es tev stāstīju, ir vajadzīga aprūpe.

– Kā tu pavēli, mans kungs.

Pa ceļam uz muižas izeju Kunga kalps neteica ne vārda, un tikai tad, kad Kārpters noklikšķināja uz masīvās ķēdes slēdzenes, viņš pagriezās un sacīja:

– Uzmaniet Montiju, Kārpentera kungs. Viņš ir ļoti nobijies. Un lai Tas Kungs jūs visus svētī.

Kungs tikai nomurmināja un steidzās atpakaļ mājā: pusdienas laiks jau bija pagājis, un viņš joprojām nebija ēdis, pa logu vērodams priestera rīcību. Tāpēc es biju ļoti izsalcis un dusmīgs. Par tēvu Jakovu un viņu pašu.

* * *

Uzcēlis pavardā uguni, Kārpters nogāja pagrabā un atnesa speķi. Es iemetu to pannā un pāris olas otrā pannā. Pagaidīju, kamēr bekons apbrūninās un kopā ar olām noliku uz šķīvja. Viņš no sienas skapja izņēma maizes gabalu un pārziež to ar zemeņu ievārījumu. Es uzvārīju tēju no rožu ziedlapiņām, par kurām priesteris tik glaimojoši runāja, un sāku vakariņas. Lēnām sakošļādams savu vienkāršo ēdienu, viņš domāja. Un viņa domas bija skumju pilnas. Pēc pusdienām viņam vajadzēja nosnausties un atpūsties pirms nakts modrības, taču vēl viens uzdevums bija nepabeigts. Ārčiju vajadzēja apglabāt.

* * *

Smagi elpodams, ar plaukstu noslaucījis sviedrus no pieres, Kungs nosvieda maisu zemē. Es paskatījos apkārt: apkārt neviena nebija. Un kurš gan šeit varētu būt, izņemot dārznieku, kurš, iespējams, tagad apgrieza krūmus. Kungs nolēma suni apglabāt pašā stūrī sava domēna dienvidrietumu daļā: netālu no dīķa, gandrīz tuvu kaltajam žogam, aiz kura auga varens ozols.

Bruņojies ar lāpstu, viņš uzmanīgi atvēra kūdras kārtu un sāka rakties zemē. Tomēr Kungs nebija jauns, un tāpēc kapa rakšana prasīja daudz laika. Kad bedre bija izrakta ceturtdaļa cilvēka auguma, saule jau rietēja. Vīrietis apsēdās uz malas un mēģināja atvilkt elpu.

– Mans nabaga Ārčij, tu esi pelnījis labāku galīgo patvērumu… Bet ko man darīt? Piedod, vecais draugs. Varbūt, lai jūs cienītu, es izrakšu dziļāku kapu.

Kungs nopūties paņēma lāpstu rokās. Viņš raka vienreiz, raka divas reizes, ar uzplaukumu iegrūda galu zemē, pret kaut ko atdūrās un nolādējās. Viņš noliecās, šķieldams pusaklās acis, un ar rokām grāba zemi. Un viņš no zemes izvilka nodzeltējušu, pussapuvušu kaulu.

– Kas par miskasti! – viņš iesaucās un pārmeta atradumu pāri žogam. Kauls ar trulu blīkšķi atsitās pret veca ozola stumbru un iekrita biezokņos. – Eh, Ārčij, man vairs nav spēka.

Ar šiem vārdiem viņš satvēra somu, kurā atradās suņa līķis, un aizvilka to bedres apakšā. Viņš stenēdams izkāpa un sāka stumt zemes kaudzi atpakaļ. Debesu ķermenis jau bija pazudis aiz horizonta, kad Kungs atgrieza zāliena gabalus savās vietās, notriekdams tos ar instrumentu. Atspiedies uz to, viņš pāris minūtes stāvēja, pirms teica:

– Ardievu, Ārčij.

Tad, atspiedies uz lāpstas kā kruķi, viņš devās uz māju pusi. Pirms nakts dežūras vajadzēja nomazgāties, pavakariņot un mazliet atpūsties. Kungam bija nojausma, ka tie, kas uzbruka sunim, atgriezīsies. Viņš uz minūti apstājās, paskatījās apkārt, uzmeta skatienu ozolam, kura resnie zari karājās pāri žogam. Cik reizes Montijs viņiem ir teicis, ka tie ir jānocērt, viņš domāja. Un viss koks. Un viņš izies ārā, stāvēs kā elks, skatīsies uz ozolu un neko nedarīs. Varbūt nekārtību cēlēji izmanto šos zarus, lai ielīstu īpašumā.

Atgriezies viņš redzēja, kā dārznieks nesa kāpnes, pielāgo tās laternai un mainīja saplīsušo abažūru. Viņš pamāja ar roku un noguris ieskrēja mājā.

* * *

Nomazgājis rokas ūdens spainī, kas stāvēja ieejas priekšā, Kungs iegāja iekšā. Viņš novilka kurpes, uzkāpa uz savu guļamistabu otrajā stāvā, izņēma no veļas skapja tīras bikses un baltu kreklu un nokāpa lejā. Viņš devās uz savas savrupmājas labo spārnu. Tur pirmajā stāvā bija virtuve, pagrabs un vannas istaba. Vīrietis pavilka rokturi un iegāja iekšā. Vairākas eļļas lampas dega spoži: to gaismas pietika, lai redzētu tvaiku virpuļojam virs bronzas vannas.

Grīdu klāja brūnas keramikas flīzes ar koka slāņa rakstu. Uz sienām bija tumši smilškrāsas tapetes. Rota uz tiem bija līdzīga tai, kas bija uz grīdas. Likās, ka no vannas izplūst dzinumi, kas rāpās pa flīzēm un tad virzās uz sienām. Eļļas lampu mirgojošās liesmas tikai pastiprināja šo sajūtu, liekot šķist, ka raksts kustas. Galdniekam šī kompozīcija likās ļoti dīvaina, taču tāda bija bijušā kunga izvēle.

"Montij, lai gan tu esi muļķis, tu esi nevainojams muļķis," viņš nomurmināja, lūkodamies uz dūmaku virs ūdens, un novilka savas netīrās drēbes. Viņš novilka čības un paspēra soli uz priekšu. Viņš nolika tīro veļu uz neliela skapīša stūrī, devās uz vannas pusi un pēkšņi sajuta kaut ko mīkstu zem kājas. Viņš noliecās, pacēla to un pielika pie acīm, lai to pārbaudītu. Viņa rokās bija melnas un taukainas zemes gabals, kurā, šķiet, spieto slieka. Kungs riebumā atrāva roku no sejas un nosvieda kamolu uz grīdas.

"Montij, netīrā cūka," viņš nomurmināja, "jūs vienkārši nevarat pieradināt pie tīrības un kārtības." Sasodīts nezinātājs.

Vēl pāris minūtes kurnējis, Kungs uzmanīgi noslaucīja kāju uz paklāja, kas gulēja uz grīdas, un ienira karstā ūdenī. Es atslābinājos un uz brīdi aizmirsu par visām savām raizēm. Ūdens deva siltumu, mieru un saldu aizmirstību. Un vīrietis aizsnauda. Rokas, kas turēja vannas malas, atslāba un viņš noslīdēja lejā. Pamostoties, viņš kā applaucēts izlēca no ūdens, kratīja galvu un vienlaikus spļāva un lamājās. Atkāpjoties, viņš piegāja pie vienas no eļļas lampām, paņēma to rokās un izgāja ārā. Kungs pat nepievērsa uzmanību neveiksmīgajam zemes gabalam, uz kura viņš atkal uzkāpa. Paskatījos ārā pa durvīm: tur neviena nebija. Viņš atviegloti nopūtās, nolika lampu vietā, uzvilka tīru veļu, izslēdza lampas un izgāja no istabas.

Pulkstenis sita vienpadsmit. Ārā jau sen bija kļuvis tumšs. Kungs, turēdams sveci rokās, uzkāpa pa kāpnēm uz savu istabu. Ar sveci aizdedzu sausu alkšņa malku un, izbaudot uguns spēli kamīnā, apsēdos savā mīļākajā šūpuļkrēslā. Viņš salauza ieroci, pārbaudīja, vai tas ir pielādēts, un skatījās uz zālienu. Laternas dega vienmērīgi dzeltenā gaismā. Gandrīz tāds pats kā dārznieka mājas logi.

2. nodaļa. Zvērs

Kungs pamodās no neatlaidīgas klauvēšanas pie durvīm. Kāds gandrīz bez apstājas bungoja ar rokām un kājām. Vīrietis paskatījās pulkstenī: bija piecas minūtes pāri desmitiem. Izstiepjot un iztaisnojot stīvās locītavas, kas radīja raksturīgu gurkstēšanu, viņš ar gatavu ieroci devās uz izeju.

"Jā, es nāku, es nāku, sasodīts," viņš nomurmināja, nokāpjot lejā. – Un ko velns tur atveda? Es skaidri pateicu Montijam, lai viņš nevienu nelaiž iekšā.

"Meistar, skolotāj," aiz durvīm atskanēja priecīgs izsauciens, "es tev teicu, es tev teicu." Montijam bija taisnība, Montijs nav tik stulbs!

Kungs nospieda slēdzeni, noņēma ķēdi un, nolicis pistoli pie durvīm, sacīja:

– Kāpēc tu klauvē, Montij? Kas noticis?

"Es tev teicu, es tev teicu," dārznieks turpināja iesaukties un ar prieku dejot uz sliekšņa, "mums palīdzēja tēvs Jakovs, mums palīdzēja baznīca, mums palīdzēja Dievs Kungs!" Es tev tā teicu.

– Nomierinies, Montij. Ej uz savu vietu, es atnākšu tagad, un tu man visu izstāstīsi. Un pagatavojiet to piparmētru tēju, kas man tik ļoti garšo.

– Kā tu saki, meistar. "Bet es jums to teicu," Montijs turpināja atkārtot, klīda atpakaļ.

"Nemierīgs," Kungs nomurmināja pēc viņa, aizcirta durvis un devās uz virtuvi. Viņš izņēma no skapja audekla maisiņu ar cepumiem, paskatījās uz pistoli, mirkli vilcinājās, bet nolēma to atstāt savrupmājā. Viņš izgāja ārā: paskatījās, paskatījās saulē, tad paskatījās apkārt, aizslēdza durvis un devās uz sarkano ķieģeļu māju.

* * *

Dārznieks izņēma no mājas divus krēslus un nolika tos puķu dobes priekšā. Tad viņš atgriezās pie mazā galdiņa. Kungs, sēdēdams uz tā, kas izskatījās uzticamāks, skatījās, kā viņa kalps rosījās. Beidzot viņš iznesa vara tējkannu un divas apakštasītes, uz kurām stāvēja krūzes. Ar loku viņš piepildīja saimnieka, tad savējo. Un viņš apsēdās uz tukša krēsla. Kungs atvēra maisu un uzlēja cepumus uz galda.

– Kāds brīnišķīgs laiks šodien, Montij. Un nakts pagāja mierīgi. Un, ja tas nebūtu mans nabaga suns un šie nelieši, kuri ieradušies pie mums iezagties, es varētu teikt, ka esmu laimīgs. Ko tad tu man gribēji pateikt?

Viņš iedzēra malku smaržīgas tējas un turpināja:

– Un tik neatlaidīgi, ka gandrīz uzlauza mana īpašuma durvis?

"Tēvs Jakovs svētīja īpašumu no ārpuses un manu māju no iekšpuses," dārznieks ātri nomurmināja, košļājot cepumus, "un iedeva man krucifiksu no tīra sudraba." Ar to neviens ļaunais gars nav biedējošs.

Kungs viņu pārtrauca ar valdzinošu rokas kustību:

– Nerunā ar pilnu muti, Montij. Kad tu iemācīsies labas manieres? – viņš nopūtās.

Dārznieks steigšus norija gardumu, noskaloja ar tēju un turpināja:

"Tāpēc es saku: Dieva aizlūgums palīdzēja, viņa naktī pārstāja staigāt zem logiem." Šodien gulēju kā mazulis, neviens netraucēja.

– Atkal tu runā par gariem un citām pasaules spējām, Montij, – Kungs pakratīja galvu, – un vai tev tas nav apnicis?

– Es nerunāju par smaržām, mans kungs. Un par viņu. Tikai par viņu.

– Par tavu sievu?

– Nu, protams, mans kungs, kas gan cits, ja ne viņa sieva? Kā tagad atceros: gara auguma, pilnām krūtīm un garu bizi. Bet viņa bija cītīga strādniece, kas viņai strādāja. Un viņa skaļi smējās kā zvans un tik īpaši smaidīja. Dievs, tu neticēsi, mans kungs, kā viņa man uzsmaidīja.

Kungs, turēdams labo roku uz pieres, ar kreiso roku maisīja tēju ar biskvītu. Šo stāstu viņš bija dzirdējis tūkstoš reižu, varbūt vairāk. Viņa viņu vairs nekaitināja, bet drīzāk atgādināja kaitinošo odu dūkoņu, ko nevar noslaucīt: tiklīdz jūs viņu padzinat, viņš joprojām cenšas atgriezties. Visbeidzot, noguris dzirdēt par šīs sievietes nopelniem, viņš pārtrauca dārznieku:

"Jā, jā, viņa bija brīnišķīga, Montij, es par to nešaubos." Bet, cik atceros, viņa nebija tava sieva. Vai arī svētais jūs slepeni apprecēja? Tātad, ja mana atmiņa mani neviļ, viņš tajā laikā pat nebija Aldvidā.

– Tu mani aizvaino, mans kungs. Protams, viņa bija mana sieva. Kā nebija? Visi viņu pazina, visi mani apskauda un teica: "Ak, kāda sieviete viņam ir." Bet es pats toreiz vēl biju wow. Jā, es biju. Vai atceries, mans kungs?

Kungs steigšus piekrītoši pamāja ar galvu, iedzēra malku tējas un skatījās uz rožu krūmu, pār kuru dūca bite.

"Tātad, kā es jums jau teicu: naktī šeit notiek kaut kas slikts, viņa sāka nākt pie manis."

– Jā, jā, tu man teici, es atceros. Es pat izgāju no savrupmājas tavu stulbo stāstu dēļ un nakšņoju šeit. Un es nevienu neredzēju, lai gan tu zvērēji un zvērēji, ka tevi vajā tavas “sievas” spoks.

– Pīle, acīmredzot tu viņu aizbiedēji. Iespējams, arī pēc nāves parastajiem cilvēkiem joprojām ir cieņa pret saviem saimniekiem. Bet es viņu redzēju vēl vairākas reizes. Reiz, kad devos uz ciemu pēc krājumiem un aizkavējos. Bija jau tumšs, aizslēdzu vārtus un jutu, ka ir auksts kā ziemā. Pagriezos un ieraudzīju: viņa gāja no dīķa, pastiepdama pret mani rokas. Izmetu somu un metos uz māju, knapi paspēju aizvērt durvis, kad viņa paskatījās pa logu. Bet es neuzdrošinājos iet iekšā: man tur bija iebērta sāls, un pie sienas karājās krucifikss. Es visu nakti negulēju, klausījos, kā viņa klīst apkārt. Jūs droši vien neatceraties to nakti, mans kungs?

"Es atceros, Montij, es joprojām atceros." Un es atceros saplīsušo piena krūzi un teļa gaļas gabalu, ko tu meti pie vārtiem. Peles vai kādi citi dzīvnieki viņu sakošļāja tā, ka nekas cits kā kauli nepalika pāri. Kā jūs varat to aizmirst?

Montijs nepievērsa šiem vārdiem nekādu uzmanību un sacīja:

– Un kopš tā laika viņa sāka parādīties arvien biežāk. Pēdējo nedēļu katru dienu.

"Tātad tas nozīmē, ka viņa ir tā, kas nogalina putnus, salauž laternas un nogalināja manu suni?"

– Nu kurš vēl? Protams, ka viņa ir. Jūs pats esat daudzkārt pārliecināts: vārti ir aizvērti, jūs nevarat vienkārši tikt pie mums. Un nekādu pēdu. Tas ir spoka darbs. Ar Dievu.

Kungs neatbildēja, pabeidza tēju un kādu laiku sēdēja klusēdams, skatīdamies uz dzelteno rozi, kas tajā rītā bija uzziedējusi. Viņam šķita, ka viņš uztvēra viņas brīnišķīgo aromātu, bet, iespējams, tā bija viņa iztēles viltība: apkārt bija daudz ziedu, un katrs no tiem izdalīja aromātu. Montijs piepildīja krūzi un gaidīja, kad īpašnieks piekritīs viņu uzrunāt. Viņš izgāja no savām domām un teica:

– Pieņemsim, ka es tev ticēju. Tad rodas jauni jautājumi. Pirmkārt, kā viņa šeit nokļuva? Otrkārt, ko viņa vēlas? Kāpēc viņš izposta īpašumu un dara ļaunu?

– Jā, ja es būtu zinājis, es uzreiz pateiktu. Šīs sievietes, noskaidrojiet, kas viņiem ir prātā. Un arī manējais ir miris. Viņš nevar rast mieru nākamajā pasaulē, kā man paskaidroja tēvs Jakovs. Varbūt viņa mani tik ļoti mīlēja, ka nevarēja mani palaist. Vai varbūt tāpēc, ka viņa nomira nevis kristīgā veidā. Tēvs Jakovs tā teica, viņi saka, visticamāk.

Kungs ziņkārīgi paskatījās uz Montiju, it kā redzētu viņu pirmo reizi.

– Bet tu nekad par to nerunāji. Tas ir kaut kas jauns. Kā tas gadījās, ka palikāt bez mīļotās sievas? Un kāpēc tu nolēmi man to pastāstīt šodien? Cik atceros, viņa vienkārši aizbēga no šejienes. Tāpat kā pārējie. Es domāju, ka viņa ir dzīva un vesela, viņa jau sen atrada sev citu vīru, bet viņa pat neatceras tevi.

– Par ko jūs runājat, mans kungs! Jā, viņa nekad nemirs! Viņa nav tāda! Viņa mani mīlēja. Un viņš klusēja, jo baidījās sadusmot spoku ar neuzmanīgu vārdu. Un tagad sirdī jūtu, ka viņa ir aizgājusi, nomierinājusies un mūs vairs netraucēs. Tas smagi nospieda manu dvēseli, tāpēc es nolēmu jums pastāstīt. Viņa ir pašnāvniece. Nogalināja sevi. To aizliedz gan dievišķie, gan cilvēciskie likumi. Tāpēc nemierīgā dvēsele klīda, nevarēja tikt atbrīvota no šīs nastas. Un tagad svētais tēvs viņu ir licis mierā.

Kungs šķindēdams nolika tukšo krūzi uz apakštasītes, kaut ko domādams. Tad viņš nopūtās un pagriezās pret dārznieku:

– Kā tas notika, Montij?

– Nu, tagad mēs varam par to runāt, tagad, iespējams, nav bail viņu sadusmot. Viņa pakārās, mans kungs. Viņa nožņaudza sevi, mana nabaga mazā sieva. Viņa nenomira kā cilvēks, ak, ne kā cilvēks. Ieraugot viņu, zilu, izspiedušām acīm, notraipītā baltā kleitā, no skumjām nokritu zemē. Un šķita, ka viņa tik pārmetoši skatījās uz mani un šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Un viņa bija visa zila, viņa tur karājās visu nakti.

Kungs, kas tobrīd mazgāja cepumu ar smaržīgu dzērienu, riebumā saviebās. Viņš nolika krūzi uz galda un piecēlās.

– Man jāiet, Montij. Saglabājiet cepumus, tā ir dāvana. Sakopiet šeit, – viņš norādīja uz galdu, – es tikmēr apbraukšu un paskatīšos, vai viss ir kārtībā. Un netraucē mani vairs ar saviem stāstiem par spokiem, gobliniem, laumiņām un citām blēņām.

Nogājis piecdesmit pēdas un sasniedzis bruģēto taku, Kungs pagriezās un pamāja ar roku dārzniekam:

"Es gandrīz aizmirsu, Montij," viņš teica stingrā tonī, "es tev teicu novilkt kurpes, kad ieiesit mājā." Īpašumā jābūt nevainojamā kārtībā un tīrībā, bet netīrumu gabali uz grīdas ir nepieņemami! Novāc to no krūtīm un neliec man par to vēlreiz atgādināt!

Dārznieks bija pārsteigts, neizpratnē saskrāpēja pinkaino galvu un izpleta rokas, no kurām vienā bija tējkanna, bet otrā krēsls:

– Kā pavēli, meistar, kā pasūti.

* * *

Dienas vilkās vienmērīgā, nesteidzīgā secībā. Īpašumā valdīja miers: netika atrasti beigti dzīvnieki vai putni, izravēti krūmi, asins peļķes vai citas “pazīmes”, kā tās sauca Montijs. Nomierinājies, Kungs sāka biežāk sūtīt dārznieku uz ciemu: papildināt krājumus un tikai uzzināt jaunumus, ja viņam paveicas.

West Hantershire ir vieta, kas atrodas tālu no civilizētās pasaules: tikai blīvi meži, lauki un mazi ciemati, kas izkaisīti šur un tur. Tuvākā pilsēta Densforta atrodas 100 jūdzes bezceļa attālumā, zirga mugurā, un ir gandrīz neiespējami dabūt rokās pat pagājušā gada laikrakstu, nemaz nerunājot par jaunāko presi. Vīram pietrūka tie laiki, kad bijušais kungs atgriezās no saviem ceļojumiem, nesot uz savrupmāju izsmalcinātus vīnus, aizjūras ēdienus, kā arī īpašu garu, civilizācijas garu, kura obligātais atribūts bija avīzes.

Ceļojošie tirgotāji šajos apgabalos iemaldījās reti, un, ja tas notika, tas kļuva par īstu notikumu un svētkiem Oldwidge iedzīvotājiem. Un tie tirgotāji, kas zināja par īpašumu un Kunga gaumi, mēģināja ņemt līdzi drukātus izdevumus, zinot, ka šajās vietās šāda veida preces būs pieprasītas. Parasti viņi paši ieradās pie muižas vārtiem, taču bija pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš neviens no viņiem šajās daļās neparādījās. Iespējams, viņus nobiedēja baumas, ko aizsāka nekaunīgi kalnu spārni. Un varbūt pats Montijs pielēja eļļu ugunij, runājot par savām blēņām ciematā. Vietējie iedzīvotāji būtu skeptiski pret visu nopietnu, kas nāk no viņa mutes, bet stāsti par spokiem no svētā muļķa, jā, tas viņiem patīk. Bet tam nevajadzēja atbaidīt tirgotājus. Dzenoties pēc sudraba, šādi cilvēki ir gatavi doties uz elli, nemaz nerunājot par manām durvīm. Tas ir dīvaini. Un tas nav kārtībā.

* * *

Ir pagājusi tieši nedēļa kopš pēdējā incidenta, un satraukums ir gandrīz pametis Kunga domas. Montijs joprojām bija īgns un runīgs, bet tagad tas nešķita tik slikti. Viņš turpināja kopt dārzu, un tas ar pateicību atbildēja uz viņa rūpēm: uzziedēja jaunas puķes, augļu kokiem parādījās olnīcas, glīti nopļautajā zālē čivināja sienāži, bet dīķī priecīgi plunčājas iepriekšējā saimnieka atnestās zelta zivtiņas. . Tā Kunga dvēsele visā šajā krāšņumā atrada ilgi gaidīto mieru un klusumu. Septītajā dienā, kad īpašumu apņēma tumsa un spoži spīdošās ugunspuķes-laternas izlēja apkārt siltu dzeltenu gaismu, viņš beidzot izlādēja ieroci, piekāra to pie sienas un atstāja savu posteni loga priekšā. Viņš aizvēra aizkarus, izslēdza eļļas lampu, novilka čības un devās gulēt. Es apsedos ar segu un domāju: "Varbūt tomēr jāpateicas tēvam Jakovam?"

* * *

Ogles kamīnā jau sen bija satumsušas un tikai reizēm uz mirkli uzliesmoja un tad atkal nodzisa. Kaut kur tālumā iespēra zibens, un pēc minūtes savrupmāju sasniedza apslāpēts pērkona klakšķis. Sāka līt: sākumā bikli, tad arvien stiprāk. Lietusgāze ar caurspīdīgiem pirkstiem klauvēja pie muižas logiem. Bet tas ne mazākajā mērā netraucēja gulēt tās vienīgajam iemītniekam.

Kungs mierīgi atpūtās gultā, un tikai Dievs zināja, kādus sapņus viņš redz. Dzīvojamās istabas pulkstenis sita vienpadsmit, divpadsmit un pēc tam stundu pēc pusnakts. Vīrietis izdvesa skaņu, kas skanēja kā starp skaļu šņukstu un krākšanu, un apgriezās uz otru pusi. Vētra kļuva arvien spēcīgāka. Zibens iespēra ļoti tuvu, apgaismojot visu apkārtni ar spilgti baltu zibspuldzi. Pērkons bija tik spēcīgs, ka muižas logi grabēja. Kungs nodrebēja un pamodās: ar refleksīvu kustību viņš sniedzās pēc pistoles, bet neatrada. Atjēdzis, viņš atviegloti nopūtās, noslaucīja sviedrus no pieres un… dzirdēja no ārpuses nākam draudīgu suņa gaudošanu.

Šī gaudošana lika vīrieša asinīm sastingt vēnās: viņpus kapa bija kaut kas citāds, it kā pati nāve izsauktu no atvērta kapa. Viņš noņēma ieroci no sienas un atrāva aizkaru. Uz zāliena mājas priekšā baltuma mākonī stāvēja melns suns, kura acis dega indīgi zaļā ugunī. Un, lai gan istabā bija pilnīgi tumšs, un cilvēku vienkārši nebija iespējams redzēt, suns pagrieza galvu viņa virzienā, atvēra muti un atkal auroja. Un tad viņš metās uz priekšu, lecot pāri galveno kāpņu pakāpieniem. Kungs dzirdēja spēcīgu triecienu pa durvīm, kas satricināja visu māju.

Nokāpis lejā, apakšveļā, nespēdams neko izmest pār pleciem, trīcošām rokām pielādēja ieroci, nometot pāris patronas uz grīdas. Dzirdēju, kā zvērs gāja durvju priekšā, ar nagiem skrāpēja akmeni un rūc kā velns. Norādījis mucu pret ieeju, Kungs gaidīja. Uz brīdi viss norima un klusumu pārtrauca tikai lietus skaņa. Un tad māju satricināja vēl viens sitiens.

– Tā tas ir, necilvēks! – Kungs iesaucās, skatīdamies uz šūpojošo lustru virs galvas, – šis zvērs te visu iznīcinās!

Viņš pieskrēja pie durvīm, atvēra visas slēdzenes, atrāva tās vaļā, negaidot no sevis tādu veiklību, un zibens ātrumā atgriezās atpakaļ, pavērsdams pistoles uzpurni uz izeju.

– Nāc, radījums, nāc šurp, es aicinu tevi mājā.

Suns parādījās no baltas miglas mākoņa zālienā: viņš paņēma skriešanas startu, šausmīgi klikšķinot ilkņus, no kuriem plūda tā pati migla. Kungs, zobus sakodis, iznāca viņam pretī un nostājās durvīs: dzīvnieks ar neticamu ātrumu pārvarēja kāpnes un uzlēca vīrietim.

Vīrietis nospieda abus sprūdus, un tumsā plosījās šautenes salvete. Zvērs, izdarījis kūleni, nokrita uz kāpnēm, noasiņojot kaut ko līdzīgu zaļganām asinīm. Īpašuma īpašnieks steigā pārlādēja ieroci, domādams izbeigt elles nārstu. Tomēr tam nebija lemts notikt: miglas mākonis pacēlās augstāk līdz pakāpieniem un apņēma radījumu. Pēc nejaušības principa izšāvis tumsā, Kungs steidzīgi atgriezās mājā un, to nemanot, trīcošām rokām sakrustoja. Tad viņš pārlādēja ieroci, apsēdās uz grīdas iepretim ieejai, pavēra tēmēkli tur un, nenovērsdams skatienu no durvīm, turpināja gaidīt.

* * *

Kad pirmie saules stari pieskārās ozola galotnei, ķieģeļu mājas durvis nedaudz pavērās un pavērās Montija nekoptā galva. Dārznieks piesardzīgi paskatījās apkārt, tad izgāja ārā un klejoja uz savrupmāju. Savās rokās viņš satvēra tēva Jakova dāvināto krucifiksu. Uzkāpis pa kāpnēm, viņš uzmanīgi paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja neparastu ainu: saimnieks gulēja šūpuļkrēslā, stāvot pretī ieejai. Zem segas, ar kuru viņš bija apsegts, varēja saskatīt pistoles kontūras.

Montijs klusi pieklauvēja pie loga. Bet pat ar šo kluso skaņu pietika, lai Kungs lēktu un vērstu pret viņu ieroci. Sapratis, ka tas nav spoks, bet dzīvs cilvēks, viņš piegāja pie durvīm, atslēdza tās un nomurmināja:

– Nāc iekšā, Montij, ātri.

Viņš ātri aizvēra durvis un atgriezās savā vietā. Viņš uzmanīgi paskatījās uz dārznieku, kurš, skatīdamies uz Skolotāju, klusi kustināja lūpas, it kā lasītu lūgšanu.

–Vai tu esi to redzējis, Montij?

"Es neuzdrošinājos skatīties, mans kungs." Bet es dzirdēju visu. Atvainojiet! Man bija bail pēc šāvieniem iziet ārā un uzzināt, kas ar tevi noticis.

Montijs nokrita uz ceļiem un, izplūdis asarās, aizrāpās līdz krēslam, lai apskautu Kunga kājas. Viņš maigi pacēla viņu no grīdas:

– Nu, Montij, viss ir kārtībā. Pat bezbailīgākais cilvēks no kaut kā šāda baidītos, nemaz nerunājot par tevi. Vai jūs zināt, kas tas bija?

Dārznieks paklausīgi pamāja ar galvu.

– Un kas?

"Tā bija Nāve, mans kungs."

"Tu neesi tik tālu no patiesības," viņš domīgi sacīja. "Man jums ir steidzams uzdevums." Ej uz ciemu un atved šo svēto šurp. Pastāstiet viņam, ka lieta ir nopietna, ļaujiet viņam paņemt līdzi visus instrumentus no tempļa. Viss, kas var palīdzēt cīņā pret Ļaunumu. Un saki viņam, ka Tas Kungs viņam simtkārtīgi atmaksās par visiem viņa pūliņiem. Pasteidzies, Montij!

"Es negribētu jūs atstāt vienu, mans kungs."

"Īpašumā vienmēr ir jābūt kādam." Turklāt dienas laikā man nekas nedraud. Pasteidzies!

Dārznieks rikšoja uz vārtiem, Kungs viņam sekoja. Viņš sekoja viņam ar savu skatienu, līdz viņš vairs nebija redzams, un tikai tad norāva vārtiem ķēdi. Un tad, kā bija ierasts, viņš devās apskatīt savu īpašumu. Tāpat kā es to darīju katru dienu.

3. nodaļa. Tēvs Jakovs

Pulkstenis viesistabā noskanēja piecas reizes, kad kāds parādījās uz lauku ceļa starp koku rindām. Īpašuma īpašnieks ar blāvām acīm nevarēja saskatīt, kas ir šie tuvojošie cilvēki. Bet viņš noteikti zināja, ka tas ir Montijs un priesteris. Un es nekļūdījos. Nākot lejā pa kāpnēm, lai sagaidītu viesus, es redzēju, kā dārznieks ripināja sev priekšā ratus, virsū pārklātus ar audeklu. Viņš varēja tikai nojaust par tā saturu. Tēvs Jakovs gāja aiz muguras. Un, ja Montijs neizskatījās pēc vīrieša, kurš bija gājis pāris jūdzes bez apstājas, tad priesteris izskatījās pēc dzīta zirga.

– Esi sveicināts, svētais tēvs. "Es priecājos, ka jūs atsaucāties uz manu lūgumu," Kungs izspieda.

Smagi elpodams, Kunga kalps ar abām rokām satvēra vārtu dzelzs restes, ievilka elpu un sacīja:

– Vairāk kā Montija lūgums. Viņš bija ļoti neatlaidīgs. Jūs varat būt pilnīgi atklāts pret mani, Kārpentera kungs. Mums nevajag liekulību. Es darīšu savu darbu, jo tas patīk Dievam un manai sirdij. Bet ne jūsu, bet Montija un ciema iedzīvotāju dēļ.

Galdnieks neapmierināti saviebās un norādīja uz īpašumu:

– Ja tā, tad iesim mājā, drīz kļūs tumšs. Mums šajā laikā nevajadzētu būt ārā. Monty, tu arī. No šīs dienas jūs guļat iekšā, kalpu namā. Tādā veidā būs drošāk. Visiem.

* * *

Dārznieks ieveda priestera lietas mājā, viesu istabā. Tā atradās muižas kreisā spārna pirmajā stāvā tieši zem bibliotēkas. Īpašuma īpašnieks aizslēdza visas slēdzenes, pārbaudīja visas durvis, bet neaizvēra aizkarus: būtu vieglāk uzraudzīt, kas notiek zālienā. Es iededzu virtuvē sveces un eļļas lampas. Tad viņš izņēma tīru baltu galdautu un pārklāja ar to virtuves galdu. Viņš uzlika trauku ar kūpošiem vārītiem kartupeļiem, ceptu vistu un divas glāzes. Viņš nokāpa vīna pagrabā un atnesa putekļainu tumšzaļa stikla pudeli. Es noslaucīju etiķeti ar plaukstu. Château Margaux 1787, īsts dārgakmens, viņš domāja. Cēli vienaudži no pašas Londonas tādu lietu nenoniecinātu. Un tagad es viņus pacienāšu… Viņš rezignēti pamāja ar roku, bet negāja pēc cita vīna. Viņš piepildīja glāzes un, neizejot no virtuves, sauca dārznieku:

– Montij, pasaki viesim, ka galds ir klāts. Ļaujiet viņam pievienoties jums vakariņās. Un tu arī.

Dārznieks tajā laikā atradās viesistabā un skatījās uz bildi, kas karājās pie sienas. Tajā bija attēlots 27–30 gadus vecs jauns vīrietis ar nedabiski bālu ādu, gariem brūniem matiem līdz pleciem un tumšām acīm. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā, kas bija izšūts ar sudrabu. Ar vienu roku vīrietis atbalstījās uz spieķa ar kloķi galvaskausa formā, bet ar otru glāstīja savu suni, zelta retrīveru.

"Tikai minūti, mans kungs," viņš atbildēja, izdzirdot saimnieku, un devās uz viesu istabu. Viņš klusi pieklauvēja, tad atkal un atkal. Beidzot durvis atvērās, un dārznieka skatiena priekšā parādījās priesteris.

– Kas noticis, Montij? Esmu noguris no brauciena un vēlos atpūsties, pirms ir nepieciešami mani pakalpojumi.

– Piedod, svētais tēvs. Saimnieks aicina uz vakariņām.

– Hmm, pasaki viņam, ka es tūlīt būšu klāt.

* * *

Kad tēvs Jēkabs ienāca virtuvē, viņš ieraudzīja Kārpenteru sēžam pie galda. Viņš, nepieceļoties, ar imperatīvu žestu norādīja uz krēslu, kas stāvēja galda otrā galā. Priesteris pamāja ar galvu un apsēdās. Viņa priekšā bija šķīvis ar vistas stilbiņiem un kartupeļiem, dāsni pārkaisīts ar zaļumiem, kā arī glāze vīna.

– Montij, atnes no viesistabas krēslu un apsēdies blakus tēvam Jakovam. Šis ir tavs ēdiens,” Kungs norādīja ar pirkstu.

– Vai tas tiešām ir iespējams? Pie meistara galda? Tas ir necieņa, mans kungs.

– Tas nav saimnieka galds. Šeit kalpi vakariņoja, kad muižā vēl bija kalpi,” viņš nopūtās. "Tāpēc es atvainojos par trūcīgajām vakariņām, svētais tēvs." Man nav pavāra, man jātiek galā pašam.

"Nekas, nekas, Kārpentera kungs, man arī nav kalpu, un es kopš bērnības esmu pieradis pie pieticīga ēdiena." Tikai es neredzu maizi uz galda.

"Ja jūs to nepaņēmāt sev līdzi, es baidos, ka īpašumā nav ne kripatiņas."

– Tas ir žēl.

"Es ceru, ka jums patīk viss pārējais, svētais tēvs, īpaši vīns." Tas ir paša karaļa cienīgs.

Montijs atgriezās ar nepatīkamu, griezīgu skaņu, pakustināja krēslu un grasījās sākt ēst, bet priesteris viņu apturēja.

„Vispirms pateiksimies Tam Kungam par viņa dāsnumu.

Tēvs Jakovs lasīja lūgšanu, Montijs paklausīgi gaidīja, nervozi norijot siekalas. Muižas īpašnieks uz šo darbību skatījās skeptiski, taču neuzdrošinājās to pārtraukt: tagad viņam priesteris bija vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk.

Visbeidzot, izdzirdot loloto “Āmen”, dārznieks uzbruka ēdienam kā izsalcis vilks. Viņš ar rokām saplēsa vistas gaļu un iebāza to mutē. Tādas pašas manipulācijas viņš veica ar kartupeļiem, tikai pildīja tos veselus, mazgājot ar ūdeni. Kungs nepūlējās ieliet kalpam vīnu.

To vērojot, savrupmājas īpašnieks neapmierināti saviebās, bet klusēja. Viņš arī klusībā paņēma galda piederumus un sāka ēst. Priesteris sekoja piemēram. Kādu brīdi valdīja klusums, ko pārtrauca porcelāna dakšiņu klabināšana un dārznieka šļakstošās skaņas. Paēdis, Kārpenters atliecās krēslā un paskatījās uz priesteri. Viņš lēnām iedzēra malku vīna un, palūkojies uz galda pretējo pusi, sacīja:

– Lielisks dzēriens.

– Tā ir patiesība. Es uzskatu, ka visā Rietumhanteršīrā neviens, izņemot mūs, to nekad nav garšojis un nekad vairs nebaudīs.

– Tāds gods man! Bet pietiek ar prieku, Kārpentera kungs. Kāpēc es esmu šeit? Kā man teica priekšnieks, Montijs, šausmīgi nobijies, ieskrēja ciematā, meklējot mani. Tobrīd es biju Rivervudā, kad ieraudzīju veco Džonu viņa pēdējā ceļojumā, viņš nomira vakar ap pusnakti vai nedaudz vēlāk. Šķiet, ka tas ir no salauztas sirds, bet mums šeit nav ārsta, kas to apstiprinātu.

Un tavs kalps stundām ilgi staigāja pa kapelu, gaidīdams manu atgriešanos. Man atlika tikai ieskatīties viņam acīs, lai saprastu, ka ir noticis kaut kas šausmīgs. Es uzreiz devos uz šejieni ar viņu. Lai gan Montijs īsti neko nevarēja izskaidrot. Viņš tikai murmināja par kādu zvēru vai spoku, bet jūs viņiem neticat, vai ne, Kārpentera kungs? Kā mūsu Dievā un viņa dēlā Jēzū Kristū?

– Tā ir taisnība, tēv Jakov. Es neticu daudzām lietām. Īpaši tas, ko nevar redzēt, dzirdēt vai sajust kā citādi…

– Kungs vienmēr ir patiesi ticīgo dvēselēs un sirdīs. Un katru mirkli mēs jūtam viņa žēlsirdīgās rokas pieskārienu,” priesteris viņu pārtrauca.

"Varbūt, varbūt," Kārpenters nervozi atbildēja, "bet es neesmu ticīgs, un acīmredzot viņa roka man nekad nepieskarsies." Bet pagājušajā naktī es redzēju un sajutu kaut ko tādu, kas neradīja šaubas par notiekošā realitāti. Klausies mani, svētais tēvs…

* * *

Kad Lords pabeidza savu stāstu, pulkstenis viesistabā nosita desmit sitienus. Priesteris, kurš visu šo laiku nebija nolaidis acis no viņa, nolaida acis uz vīna glāzi. Viņš iedzēra vienu lielu malku un teica:

– Neparasts stāsts. Tam patiešām ir grūti noticēt. Bet kā Dieva kalps es ļoti labi zinu, ka Velnam var būt dažādas formas un izskats. Un es atradīšu kaut ko pretī Tumsas kalpiem. Tagad mēs iesvētīsim visu savrupmāju, lai spoks neuzdrošinās ienākt, un pēc tam atkārtosim rituālu ārpusē.

"Pirmo reizi tas nepalīdzēja," norādīja Kungs.

"Bet tas kādu laiku aizturēja spoku," tēvs Jakovs atcirta, "mēs nezinām, kas tas ir par dēmonu un kāds tam ir spēks." Turklāt pēdējo reizi tu mani nelaidi savrupmājā. Nemelošu: man nav pieredzes rīkoties ar kaut ko līdzīgu, šī ir pirmā reize, kad sastopos ar tik acīmredzamu dēmonisku spēku izpausmi. Jums ir izvēle, Karpentera kungs, pieņemt manu palīdzību un sadarboties manos centienos. Vai arī turpiniet šaubīties un viņus izsmiet. Un šaubas ir velna iecienītākā nepilnība. Caur tiem Melu princis iekļūst dvēselēs un iegūst varu pār tām,” viņš pabeidza.

– Labi. Tev taisnība, svētais tēvs. Tas ir manās interesēs. Lūdzu, piedod man, ja es tevi kaut kā aizvainoju. Sāksim darbu, pirms pienāk pusnakts un šī būtne atgriežas.

Priesteris pamāja ar galvu, piekrītot viņa vārdiem:

– Sagatavojiet man eļļas lampas, Kārpentera kungs, mums vajadzēs daudz gaismas. Pievienosim viņiem svēto eļļu, tā mums palīdzēs. Sāksim no šejienes.

Tēvs Jakovs devās uz viesu istabu un iznāca ārā ar divām somām rokās: vienu mazu – tur kaut kas džinkstēja, viņš paturēja sev, otro – lielo, kas izdvesa grabošu skaņu – iedeva dārznieks:

– Svētais ūdens, esi uzmanīgs, nelauz to. Sekojiet man.

Lasot lūgšanu latīņu valodā, tēvs Jakovs virtuvē uztaisīja krusta zīmi, izņēma no somas pudeli, kuru Montijs izpalīdzīgi viņam pasniedza, un apsmidzināja sienas ar svētu ūdeni. Arī krusta formā.

– Galdnieka kungs, man vajag bļodu, bļodu, šķīvi vai vāzi, vispār jebkuru trauku, kurā var ietilpt ūdens.

Vīrietis gribēja uzdot jautājumu, bet priesteris paskatījās uz viņu tik ļoti, ka viņš pārdomāja. Viņš izņēma no skapja porcelāna šķīvi un klusēdams to pasniedza. Viņš izlēja no pudeles atlikušo šķidrumu un no maza audekla maisiņa izņēma krustiņu. Viņš pieskārās tai ar lūpām un uzmanīgi nolaida svētītajā ūdenī.

– Šos sudraba krustus iesvētījis pats bīskaps Godeskalcs. Viņiem ir īpašas pilnvaras. Es tos atvedu uz šīm vietām kā dāvanu tiem draudzes locekļiem, kuri īpaši dedzīgi kalpo Dievam. Starp citu, tādu šeit nav daudz. Netīrs cilvēks nevarēs iekļūt telpā, kur ir vismaz viens šāds krusts. Arī jums tas būs jānēsā visu laiku, Kārpentera kungs. Jūs un jūsu dārznieks. Ar šādu krustu palīdzību pat parasts cilvēks var iesvētīt ūdeni: vienkārši nolaidiet tajā relikviju un izlasiet lūgšanu “Mūsu Tēvs”.

"Es nedomāju, ka tas palīdzēs, es neticu Dievam," Kungs atbildēja pilnīgi mierīgi un pat pazemīgi.

"Un es vairākkārt esmu teicis savam saimniekam, ka ir liels grēks atteikties no Dieva." Liels grēks, liels grēks,” dārznieks nobļāva.

"Es neatteicu, Montij." Es vienkārši nekad tam neticēju.

– Vai jūs esat kristīts, galdnieka kungs? – dialogā iejaucās priesteris.

– Tāpat kā visas. Mana māte mani kristīja dzimšanas brīdī, tomēr es nekad neesmu izcēlusies ar dievbijību. Pat bērnībā.

"Tomēr tas ir labāk nekā tad, ja jums vispār nebūtu nekāda sakara ar baznīcu." Tas Kungs ir žēlsirdīgs: Viņš piedos visus grēkus, ja cilvēks patiesi nožēlo izdarīto. Ielaidiet Radītāju savā dvēselē. Tas palīdzēs padzīt ļaunumu, kas slēpjas ārpusē.

Galdnieks smagi nopūtās un nomurmināja:

– ES mēģināšu.

– Montij, izņem no somas zaļo stikla pudeli. Jā, jā, tieši viņa.

"Smagi," nomurmināja dārznieks.

Tēvs Jakovs uzmanīgi paņēma no viņa trauku un atkorķēja vāku: gaiss smaržoja pēc vīraka, citrusaugļiem un kaut kā cita. Kaut kas pazīstams un tajā pašā laikā netverams.

"Svētā eļļa no pašas Jeruzalemes," viņš paskaidroja, "jums jāpievieno daži pilieni katrai lampai." Un atkārtojiet šo darbību katru vakaru nedēļu. Vēlāk tādas lampas karināsim dārzā. Tā ir uzticama aizsardzība pret ļaunajiem gariem: neviens dēmons neuzdrošinās parādīties šādas lampas gaismā. Tagad ejam uz pagrabu, mums jāpasteidzas. Līdz pusnaktij atlicis pavisam maz laika.

Tā Kunga kalps iesvētīja visas pirmā stāva telpas, arī vīna pagrabu. Viņš tikai mirkli uzkavējās viesistabā, vērīgi skatīdamies uz gleznu, kas karājās virs kamīna. Tad viņš uzkāpa labajā spārnā, kur bija vairākas istabas, tostarp Galdnieka guļamistaba. Īpašuma īpašnieks negribīgi ielaida iekšā Jakova tēvu, atstājot Montiju aiz durvīm.

Masīva melnkoka gulta, pārklāta ar spalvu gultām, atradās blakus milzīgam drēbju skapim, kura grebtie rokturi vien maksāja veselu bagātību. Pie griestiem karājās kristāla lustra, līdzīga viesistabā esošajai, bet mazāka. Tualetes galds ar pilna auguma spoguli, persiešu paklājs ar reliģiskiem rakstiem, aizkari, kas izšūti ar zelta pavedienu – priesteris ar ziņkāri apskatīja situāciju. Pamanīju, ka uz vienas no sienām, šķiet, trūkst gleznas – šajā vietā virsma bija nedaudz gaišāka.

Tas viss neizbēga no Kārpentera skatiena:

"Laiks negaida, tēv Jakov," viņš nepacietīgi nomurmināja.

Priesteris pamāja ar galvu, veica ceremoniju un izgāja no guļamistabas. Tad viņi trīs devās uz savrupmājas kreiso spārnu. Visur šeit bija redzamas pamestības pēdas: bieza putekļu kārta uz izbalējušajiem paklājiem, kuriem iepriekš bija spilgti sarkana krāsa; kožu saēsti aizkari uz logiem; apzaļumoti bronzas durvju rokturi. To visu no tumsas izrāva dārznieka nestā lampas blāva gaisma.

"Man nav pietiekami daudz spēka, lai uzturētu šeit kārtību," Kārpenters nomākts nopūtās, pamanījis priestera apmulsušo skatienu, "laiks dara savu."

– Kas te bija agrāk? – viņš jautāja.

– Lorda Darkfīlda biroji. Viņš bija kaislīgs cilvēks, izprata zinātni, lasīja, mācījās valodas. Šeit ir bibliotēka, – Kārpenters ar lielām grūtībām atslēdza slēdzeni un atvēra durvis, – viņš šeit pavadīja daudz laika.

Istabas vidū stāvēja masīvs melnkoka rakstāmgalds. Tēvs Jakovs pienāca tuvāk: uz galda gulēja sabojāti dzelteni papīri, kas klāti ar mazu rokrakstu. Viņš atnesa lampu un bija pārsteigts:

– Hmm, šķiet, latīņu valodā! Bet kaut kas neparasts! Es to nevaru saprast,” priesteris pacēla kaudzi dzeltenu palagu un tajā pašā mirklī tie pārvērtās putekļos.

– Lordu Eliotu interesēja medicīna, – Kārpenters lietišķi atbildēja, – un viņš brīvi runāja latīņu valodā. Grāmatas bija viņa elements.

Priesteris pamāja mājas īpašniekam un sāka lasīt lūgšanu. Viņš visu saprata bez vārdiem: viņš pievienoja lampai dažus pilienus svētās eļļas un atstāja to uz galda. Liesma sāka mirdzēt ar daudzkrāsainām nokrāsām: zaļu, zilu, tumšsarkanu. Priesteris, noskaitot lūgšanu, pacēla svētītā ūdens pudeli, lai apkaisītu plauktus, bet Kārpenters viņu piekāva. Viņš izlēca uz priekšu un, izpletījis rokas, kliedza:

– Tas ir aizliegts! Hoz… Lords Darkfīlds aizliedza pieskarties grāmatām, vēl jo mazāk liet uz tām ūdeni! – tad turpināja mierīgākā tonī, – logs, galds, sienas, griesti, jebkas, bet ne grāmatas. Šī ir atmiņa par viņu, lūdzu, neaiztieciet tos.

Tēvs Jakovs piekrita šim lēmumam, lai gan viņa uzacis sacēlās, ieraugot šādu reakciju. Pabeidzis rituālu, viņš iemērca krustu pudelē ar svētītā ūdens paliekām un atstāja to uz galda.

Nākamā istaba izrādījās senlietu noliktava: daudzas kastes, lādes, figūriņas no keramikas, vara niķeļa un porcelāna, bronzas piekariņi, svečturi, smilšu pulksteņi un ūdens pulksteņi, senas grāmatas, rotaslietas, ieroči, bruņas un sen pazuduši priekšmeti. un aizmirstās civilizācijas, kuru mērķi priesteris varēju tikai nojaust, kā te pietrūka.

“Kungs Eliots daudz ceļoja un atveda šos… to visu no saviem ceļojumiem. Un man nekad nebija pietiekami daudz laika, lai sakārtotu lietas.

– Ziņkārīgs. Ļoti interesanti.

Priesteris veica rituālu un, izgājis no pagaidu noliktavas, izgāja koridorā. Viņš norādīja ar roku uz tā tālāko galu:

– Šķiet, ka tur ir vēl viena istaba.

"Diemžēl man nav atslēgas," Kārpenters paraustīja plecus, "mēs nevarēsim tikt iekšā."

– Kam tas ir?

– Palika pie kādreizējā savrupmājas īpašnieka.

– Kas ir iekšā? – jautāja tēvs Jakovs.

– Es nekad tur neesmu bijis. Lords Darkfīlds nevienam neļāva tur ienākt.

– Bet vai tu vispār zini, ko viņš tur darīja?

– Noteikti. Tas nebija noslēpums. Aiz šīm durvīm ir laboratorija. Reaģenti, skābes, sārmi, instrumenti – lords Eliots parūpējās, lai neviens nejauši netiktu ievainots. Tāpēc tika veikti piesardzības pasākumi.

Priesteris klusēdams devās uz durvīm: melns metāls, ar dažiem rakstiem un uzrakstiem uz virsmas. Nepareizajā lampas gaismā to bija grūti saprast, bet tēvs Jakovs bija gandrīz pārliecināts, ka šī ir tā pati latīņu valoda, ko viņš redzēja uz papīra lapiņām bibliotēkā. Viņš neatrada arī rokturi vai atslēgas caurumu.

"Mums ir nepieciešams iesvētīt visas savrupmājas telpas, pretējā gadījumā Velns atradīs robu mūsu aizsardzībā," viņš spītīgi atkārtoja.

"Es neko nevaru darīt, svētais tēvs." Šī ir stūra istaba, un tai nav logu. Nedomāju, ka radījums caur to tiks iekšā. Turklāt šīs durvis ir šeit.

– Tu esi kā naivs bērns! – priesteris neizturēja, – tu runā par tādām lietām, saki, ka pats savām acīm redzēji spoku un domā, ka kāds metāla gabals to noturēs? Tikai Dieva spēks var viņu apturēt! Un šim nolūkam man ir nepieciešama piekļuve katrai telpai!

"Iesvētīt durvis, iesvētīt gaiteni, tēvs Jakov," Kārpenters mierīgi atbildēja, "mēs joprojām nevarēsim tikt iekšā."

Uzmetis vīrietim neapmierinātu skatienu, priesteris paraustīja plecus, it kā sacīdams “lai tā būtu”, un ķērās pie lietas. Montijs, kurš visu laiku bija klusējis, ar trīcošu roku pasniedza viņam vēl vienu trauku ar svēto ūdeni. Dārznieks bija nepārprotami nervozs, atrodoties pamestajā mājas spārnā.

Baznīcas kalpotājs pie durvīm pielika krusta zīmi, un, tiklīdz no viņa lūpām izkrita pirmie lūgšanas vārdi, no ārpuses atskanēja gaudošana. Kauciens iespiedās iekšā, it kā savrupmājā nebūtu logu: ar straumi, kas atdzesēja asinis, tā izplatījās pa istabām un grīdām, izraisot stikla priekšmetu grabēšanu. Dārznieks pārsteigts nometa pudeļu maisu: atskanēja saplīsušu stikla skaņa. Priesteris pārmetoši paskatījās uz viņu, bet neko neteica, turpināja lasīt lūgšanu.

Galdnieks satvēra viņa elkoni un ātri sacīja:

"Viņš ir šeit, svētais tēvs, ātri ejam lejā."

Priesteris neapmierināti paskatījās uz viņu un nokratīja viņu no rokas kā kaitinošu kukaini:

"Man jāpabeidz rituāls, netraucējiet man, Kārpenter."

Viņš skrēja pa koridoru, Montijs viņam sekoja. Tēvs Jakovs pabeidza lasīt lūgšanu. Mājas saimnieka atstāto lampu viņš pārvietojis uz durvīm, iepilinot tajās pāris eļļas piles. Tad viņš devās uz kāpnēm. Kaukāšana jau ir pieklususi. Tajā brīdī viesistabā pulkstenis sita stundu pēc pusnakts.

Priesteris atrada Kārpenteru stāvam ieejas priekšā: viņš ar ieroci tēmēja uz durvīm. Montijs stāvēja viņam aiz muguras un, zobus klabēdams, bailēs trīcēdams.

Viņš piegāja pie viņiem un izstiepa plaukstu: uz tās mirdzēja divi krūšu krusti uz stīgām:

"Uzvelciet to un nekad nenovelciet," tēvs Jakovs teica autoritatīvā tonī. – Es pabeidzu savu darbu. Kas tev ir?

"Viņš ir tur, aiz durvīm," Kārpenters klusi atbildēja, "paslēpies un gaida." Vai tu viņu dzirdi?

Priesteris lēnām piegāja pie loga, paskatījās ārā un atkāpās: paklupa aiz sutanas malas, viņš nokrita atmuguriski. Logā parādījās zvērs: liesmojoši sarkanas acis šķita cauri iekšā esošo cilvēku dvēselēm; No atkailinātiem baltajiem ilkņiem pilēja indīgi zaļas siekalas. Viņš pacēla galvu un atkal auroja ar nedabisku nāvei līdzīgu gaudošanu. Tā noteikti gaudo pati Nāve, domāja priesteris, kad kādam izdodas izbēgt no viņas kaulaino roku apskāvieniem.

"Montij, palīdzi Svētajam tēvam piecelties," Kārpenters pavēlēja. "Un tu, necilvēks," viņš pagriezās pret zvēru, "nāc!" Mēģiniet nākt iekšā, un es atkal izturēšos pret jums!

Spoks ņurdēja, vicināja asti no vienas puses uz otru, gatavojās lēkt, taču pēkšņi mainīja nodomus un pazuda miglas mākonī, kas piepildīja zālienu. Tas bija tēvs Jakovs, kurš piegāja pie loga, satvēris rokās milzīgu sudraba krustu un lasījis lūgšanu. Kad viņš teica "Āmen", viņš pagriezās pret Kārpenteru un sacīja:

"Viņš atkāpās, kas pierāda būtnes dēmonisko dabu." Esmu dzirdējis leģendas un pasakas par spokiem… bet lai pats to redzētu… Lai žēlsirdīgais Kungs glābj mūsu dvēseles…

* * *

Kungs pamodās, sēžot uz kāpņu pakāpieniem. Netālu gulēja Montijs tik neērtā pozā, ka bija grūti iedomāties, ka cilvēks varētu pat tā gulēt. Galdnieks sāka izmisīgi taustīties pēc sava pistoles. Un tad es pamanīju pie loga stāvam priesteri un viņam blakus viņa ieroci.

"Es to noliku," viņš paskaidroja, "lai jūs nejauši nevienu nenošautu, kamēr guļat." Zvērs vairs neparādījās, migla noskaidrojās līdz ar pirmajiem saules stariem. Es visu nakti neesmu gulējis ne mirkli, Kārpentera kungs, man vajag atpūsties un atgūt spēkus. Pamodiniet mani pusdienlaikā," tēvs Jakovs pamāja ar galvu uz zāliena pusi, "mums vēl ir daudz darāmā."

* * *

Pie durvīm klusi klauvēja. Tad atkal un atkal, skaļāk un uzstājīgāk. Priesteris atvēra acis un saviebās no galvassāpēm. Spēcīgais klauvējiens to tikai pastiprināja.

"Es tagad iznākšu," viņš kliedza, un iestājās klusums.

Interesanti, cik ilgi es gulēju, viņš domāja. Un kāpēc tik labi smaržo?

* * *

Kungs lika uz šķīvjiem olas un bekonu, kad tēvs Jēkabs ienāca virtuvē. Smakas lika pēdējam mutē ūdeni.

– Ak, svētais tēvs! Tātad Montijam tomēr izdevās tevi pamodināt. Pulkstenis jau sen sita divpadsmit. Pabrokastoju, un, kamēr es iešu, es staigāšu pa teritoriju.

– Viens?

– Dienas laikā nav no kā baidīties. Turklāt Montijs ir kaut kur ārā: bez viņa gādības krūmi paši neapcirps.

* * *

Pulkstenis bija divi pēcpusdienā, kad Kārpenters un Montijs atgriezās. Priesteris viņus gaidīja netālu no galvenajām kāpnēm, nepacietīgi staigādams no vienas puses uz otru. Tos ieraudzījis, viņš iesaucās:

– Seko man!

Īpašuma īpašnieks un viņa kalps apmulsuši viņam sekoja vannas istabā.

– Piepildiet to līdz malām, – tēvs Jakovs pavēlēja, norādot uz vara fontu, – un jums vajag vairāk gaismas. Kāpēc šeit ir tik tumšs?

“Ja tu nolēmi nomazgāties, svētais tēvs, tad tagad tam nav īstais laiks,” neapmierinātību pauda Kungs. – Turklāt tas nav paredzēts viesiem. Vai arī jūs vēlaties izspiest spoku, guļot karstā ūdenī un dzerot vīnu?

Priesteris pārsteigts paskatījās uz vīrieti un mierīgi atbildēja:

"Man vajag svētīto ūdeni, daudz svētūdens, lai aizstātu to, ko Montijs salauza."

Dārznieks skumji pamāja ar galvu un asarainā balsī teica:

– Montijs ir neuzmanīgs, Montijs ir neveikls…

"Viss kārtībā, mans dēls," priesteris tēvišķi apskāva dārznieku. – Piepildi pilnu vannu ar ūdeni, un es to svētīšu. Ar to pietiek dārzam un joprojām paliks rezervē. Atrodi man piemērotus traukus: pudeles, spaiņus, kaut kādus podus. Mēs nevilksim vannu ārā. Un pat ja mums tas izdotos, es negribētu to sabojāt – izskatās pēc mākslas darba.

– Nav pārsteidzoši. Lords Darkfīlds to atveda no kaut kur austrumiem. Šķiet, ka tā ir vietējā valdnieka atlīdzība.

– Jā, interesants veids, kā izteikt pateicību.

– Kungam ļoti patika iet vannā. Viņš pasmīnēja, sakot, ka tādā veidā nomazgā no sevis laboratorijas netīrumus.

"Bet mēs tagad nesmejamies." Sāksim pie lietas.

* * *

Priesteris aizvēra durvis, uzlika lampu uz kumodes, mirkli vilcinājās, domādams, vai nevajadzētu aizdedzināt vēl vienu – to, kurā bija svētītā eļļa, bet nolēma to netērēt. No halāta krokām viņš izņēma krustu, ar kuru vakar vakarā bija izdzinājis rēgu, un, atrotījis sutanas piedurknes, uzmanīgi nolaida to ūdenī. Tad viņš nometās ceļos vara vannas priekšā un, salicis plaukstas, gandrīz klusi sāka lūgties.

Durvis nedaudz atvērās, un iekšā ieskrēja caurvēja, kas nodzēsa lampu. Pēc melnraksta Montijs ieskrēja iekšā ar apmierinātu smaidu sejā un divus ūdens spaiņus rokās.

"Svētais tēvs, ūdens," viņš teica.

Tā Kunga kalps smagi nopūtās, piecēlās no ceļiem un atbildēja:

"Es tev teicu, lai netraucē mani, kamēr neesmu pabeidzis." Teicu arī, ka ūdens jau ir gana. Noliec šurp spaiņus un, dieva dēļ, mani vairs netraucē. Un, Montij, – viņš teica pēc tam, kad aizejošais dārznieks, kura sejā bija palicis smaids, – iededziet man lampu.

Tad viņš aizvēra durvis no iekšpuses, lai izvairītos no incidenta atkārtošanās, un atkal nometās ceļos. Dažas minūtes apkopoju savas domas un nomierināju dvēseli, un tad sāku skaļi lasīt lūgšanu.

Viņš piecēlās, trīs reizes šķērsoja ūdeni fontā un teica: "Āmen." Tajā pašā mirklī no nekurienes nākusi caurvēja atkal nodzēsa lampu. Priesteris vēlreiz nopūtās, atrotīja piedurknes un pieliecās pie vannas, lai noņemtu krustu. Tomēr es to nevarēju atrast.

"Kādas muļķības," skanēja no viņa lūpām.

Viņš noliecās virs ūdens, gandrīz pieskaroties tam ar seju, atkal nobrauca ar plaukstu pa dibenu un beidzot atrada trūkstošo. Ar krustu rokā viņš maziem solīšiem devās uz durvīm, atvēra tās un izgāja gaismā. Un viņš nodrebēja, kad pamanīja, ka ap krusta augšdaļu bija aptīts tārps. Ar riebumu viņš nometa to no svētnīcas, noslaucīja relikviju sutanas malā un kliedza:

– Montija!!!

* * *

Saule jau rietēja, kad tēvs Jakovs pabeidza savu dievbijīgo darbu. Šoreiz visā dārzā tika izvietotas improvizētas lampas: Montijs piekāra tās kokos, novietoja uz soliņiem, akmens žoga, vienu novietoja uz strūklakas labirintā un vēl vairākas piekāra uz žoga kaltas dzelzs stieņiem.

"Sāk tumst, jūs varat to aizdedzināt," Kungs viņam pavēlēja, "tikai raugies, lai nesaskartos īpašums."

Priesteris izņēma no somas vēl vienu krustu, uzlika to uz plaukstas un nolasīja pāri lūgšanu. Viņš pamanīja, ka Kungs vērīgi uz viņu skatās.

"Šis ir pēdējais," viņš paskaidroja un piegāja pie dīķa, kurā draiskojās zivis, nepievēršot uzmanību cilvēkiem un viņu rūpēm. Tad viņš it kā negribīgi un skumji iemeta krustu ūdenī.

Zivis šaudījās dažādos virzienos, pa ūdeni sāka plūst apļi, un no apakšas pacēlās milzīgs burbulis, kas plīsa ar nepatīkamu šļakstu.

"Es darīju visu, kas bija manos spēkos," viņš noguris sacīja. "Ja tā ir Viņa griba, šausmas, kas moka šo vietu, atgriezīsies tur, no kurienes tā nākusi." Uz pazemi.

Kungs klusēja, nenovērsdams acis no ūdens virsmas.

– Galdnieka kungs!

Viņš nodrebēja, pakratīja galvu un steidzīgi teica:

– Jā, jā, tev taisnība. Esmu jums ļoti pateicīgs, tēv Jakov. Jūsu palīdzība ir vienkārši nenovērtējama. Es vēlos atvainoties par savu iepriekšējo uzvedību. Es vienkārši… es vienkārši neticēju tam visam.

– Tas notiek bieži, Kārpentera kungs. Cilvēki sāk ticēt Dievam, tiklīdz viņi sastopas ar kaut ko tādu, kas Viņam pretojas. Jo Viņš vienīgais spēj mums palīdzēt. Un tad cilvēki Viņu noliedz, tiklīdz briesmas ir pārgājušas. Hmm, šķiet, ka Montijs ir pabeidzis, atgriezīsimies mājā, pirms nav pilnībā satumsis. Nekārdināsim likteni.

* * *

Dārznieks grauza burkānus, kas izaudzēti nelielā sakņu dārziņā aiz savas mājas. Viņam blakus, uz kāpnēm, kas veda uz otro stāvu, sēdēja priesteris, mizoja vārītu olu, ielika čaumalu bļodā un iemērca kārumu sālī. Mazliet tālāk no viņiem, ar vīna glāzi vienā rokā un ieroci otrā, stāvēja Kungs. Lēnām malkojis dārgu dzērienu, viņš paskatījās ārā pa logu: zālienu tagad apgaismoja ne tikai laternas, bet arī lampas. Tiem pievienotā eļļa piešķīra ugunij neparastas nokrāsas, padarot ārējo izskatu neparastu un zināmā mērā maģisku.